Taksenīte Megija kā ņiprākā no astoņu brāļu un māsu kompānijas dabūja iesauku – Mazā Niknā. Viņas mammas Eiras saimnieks prātoja – varbūt paturēt kucīti sev bebru medībām, taču mājās jau bija divi četrkājaini palīgi. Divu mēnešu vecumā mazulīti paņēma ogrēniete Jolanta no Čiekuru ielas – bērni gribot sunīti, taču šā gada sākumā rotaļu biedrene nonāca dzīvnieku patversmē. Megiju atstāja ar vārdiem – suni nevaram paturēt spalvu dēļ, jo mūsu ģimenē būs pieaugums.
Sludinājumu Ogres laikrakstā ar Megijas fotogrāfiju nejauši pamanīja mammas saimnieks Vilis Vizulis. Medniekam vai sirds apskrējās – Mazā Niknā nonākusi patversmē! No avīzes attēla raudzījās izbiedēts un nelaimīgs suņuks.
Vilis ar medību suņu audzēšanu un apmācību nodarbojas, kā pats saka, visu mūžu. Metiens, kurā atskrēja Megija, bijis labs – puse kucēnu līdzinājušies ņiprajai medniecei Eirai, otra atsitusies tēvā – izcilajā mežacūku dzinējā Čipā. Viņu attīstībai Vilis sekojot līdzi apzinīgi, jo rūp katra suņabērna liktenis. Visus pretendentus izjautājot par dzīves apstākļiem, un Jolanta pārliecinājusi, ka viņu ģimenē sunītim būs laba dzīve, Megiju tur visi mīlēs un lolos. Ar jaunajiem saimniekiem Vilis cenšas uzturēt kontaktu – viņi sūta ziņas, kā suņukiem klājas, audzētājs palīdz ar padomu. “Vienmēr piekodinu – ja ir kādas problēmas, zvaniet!” No Jolantas saņēmis e-pasta vēstuli, ka ar taksenīti viss esot kārtībā, ja nu vienīgi pārāk sparīgi trenkājot kaķi. Medību suņiem vajagot laiku, lai saprastu, ka mājas kaķis nav medījams kustonis, nosaka mednieks.
Ar visu rakstu var iepazīties LA.lv šeit!
Foto no Ogres dzīvnieku patversmes.
Latvijas Mednieku kinoloģiskā apvienība 